rūsganais sprakšķis

izlasīju,ko jūs te kopš vakardienas...

mēs laikam esam neromantiski jeb neiejūtīgi,jeb kā to lai nosauc.
pa šiem gadiem vīrs man ir pa jubilejām un ziemsvētkiem kopā uzdāvinājis virtuves iekārtu un rokaspulksteni. es viņam - siksnu un līdz galam neuzadītu cepuri. teātru biļetes īsti par dāvanām neskaitu.
ik pa laikam es viņam paziņoju,ka sievai puķes sen nav atnestas, un kalnedārā pie manas dz.d. ir ieraksts "puķes sievai", manis veikts.

ja vien es neesmu iegājusi "viss slikti,vīrs cūka" pozā,mani pagalam nesatrauc ne dāvanas, ne puķes. es pati reāli sūkāju kā dāvinātājs,ja vien nav riktīgi aizķēries kautkas,kas škiet vajadzīgs, nevis kvalificējas kā smuks sūdiņš.

un man uzdāvināt puķes nudien nav viegli,izņemot dzimšanas dienu,kad visi enivejs dāvina narcises un tulpes.
pēdejās reizēs gan jāatzīst,ka vīra nestie pušķi bija gandrīz manas smalkās gaumes apprūvojami, šķiet atradis labu puķu bodi. un viņš zin,ka ar daudz lizantēm vienmēr var droši izbraukt.

bet savulaik esmu atteikusies pieņemt sarkanas rozes un džeki,kas nāca uz randiņiem ar lakstiem, uzdzina šausmas.
uz pasaules nav nekā baisāka par krizantēmām un saktveidīgiem pušķiem.