rūsganais sprakšķis

knaģi salst.
pašai karsti. nemanāmi esmu sākusi braukt vismaz 2xātrak kā agrāk.
var jau taupīt laiku, bet nu kamõn, ja pie darba žaķete jārau nost,kamēr cilveki rudens plašķos staigā...

un šitajos te jūsu zīmuļsvārkos (vai kā viņus tur, neko nesaprotu no klasisikiem svārkiem) baigi grūti mīties. izdevās vien,kad sēdekli ieriktēju šķēlumā. autovadītājiem patika,cik varu spriest. pastāv iespējamība,ka no mugurpuses varēja redzēt zeķu gumiju.
sīrupiņ,vai es esmu pavisam izvirtusi sieviete jeb vienkārši neaudzināta jebjebjeb man pofig viss kā vienmēr

vīrs atbrauca savākt riteni, ieraudzīga kleitu un zeķes un uzreiz sagribēja aizvest mani vakariņās.

tagad nevaru saprast, ēst kautko vai ne, kleita cīši šaura, un restorānā tak garšīgāk nekā darbā.

bet būtu stulbi, ja pa vidu Raiņa dzejai atskanētu mana vēdera gaudas...