rūsganais sprakšķis

šorīt dušā, cīnoties ar īsu matu mazgāšanu ar gariem pierasto šampūna daudzumu, sapratu,kur ir mana problēma ar tiem kaimiņu bērniem.

atcerējos jau pavisam aizmirsto labdarības projektu pirms 2 gadiem - kā man likās,ka iedodot mājas un parādot labāku dzīvi, puiku par cilvēku uztaisīšu
un kā viņš iznesa visu,kas kaut cik vērtīgs bija no otrā stāvā. es jau te vairāk neko nerakstīju, bet šoka momenti vēl vairākkārt bija - atrodot sapakotas karotes, veco bībeli un citus štruntus, ietīstītus lakatā dīvāna kastē, kastīti ar vecām kapeikām utt uz krāsnsaugšas, un visvairāk jau redzot rūpīgi izrevidētos tantes plauktus

ok,es jau pat nezinu, kas tur daudz viņam atradās ņemams, gan jau kādi Latvijas laika sudraba lati un kādas rotas lietas. vienīgais,ko es tiešām zinu, bija kaste ar antikvārām grāmatām, tai skaitā jau minētais kareņinas izdevums a4 formātā ar lielām krāsainām ilustrācijām - tā kaste visa bija rūpīgi nafigizēta.

lūk,tas viss diezgan iedragāja manu pārliecību par to,ka bērni no nelabvēlīgām ģimenēm novērtē to,ka dari viņiem labu.
protams, sevi mierinot, es pieņemu,ka viņš izņēma savu mantojuma daļu, galu galā, tās bija viņa vecvecmammas māsas mantas.

stulbi ir tas,ka viņš pat nav mēģinājis atvainoties. jo acīmredzot tas jau tikai man likās,ka mūsu ģimene ir tik maziņa un radiem jāturas kopā.
esmu kategoriski pateikusi,ka nebraukšu pie viņa tēva ciemos,ja viņš tur būs, jo nu skaidrs,ka vēl kādu laiku negribu viņu redzēt ne acu galā.