rūsganais sprakšķis

kautkāds sausums acī iemeties.
svētdien saberzēju,tagad vēl mazliet sarkana un no rīta aizpampis loks apakšā.
un,protams,šajās dienās kā reiz daudz un dikti jālasās likumnoteikumīgas lietas datorā.

bet labā ziņa ir tā,ka beidzot ir garām viss,kam bija jābūt garām.
māja ir tukša no viesiem un iztukšināju arī līdz galam palūdzot nedaudz telpas elpošanai.
2 dienas viena pati mājās!

gulēšu kā jūraszvaigzne ar kaķi uz galvas!

man jau labu laiku ir sāpe - savādāka kā citiem, jo acīmredzot vai nu dzīvoju citā dimensijā vai kautkā tamlīdzīgi, bet jūsu problēmas nevienā frontes pusē īsti neskar

BET

man ir APNICIS,ka mūždien uz Klusās ielas neregulējamās gājēju pārejas es esmu tas rozā ponijs, tfu, ēzelis,kas nokāpj no riteņa un pārstumjas pār brauktuvi. jo tur vienmēr ir mašīnas. un vienmēr visādi krāni,kas pakaļu no sēdekļa nepacels, un man ar savām kleitām un augstpapēdenēm jābūt par viņu, ziniet, satiksmes personīgo apturētāju, un viņi, ziniet, par ne reizes neizrāda nekādu pateicības smaidu, kurnu,viņi vēl paglūn mani kā uz kaukādu idejoti!

unvēlunvēl, vēl es arī no sirds ienīstu importēto penzionāru barus,kas klimst pa Strēlnieku ielu visus trotuārus un ietves apsēduši un blenž gaisā un nav,kur LIKTIES.

bet tas laikam tad arī viss.

visādi citādi velosipēdisti ne ar ko man neriebjas mazāk kā visa pārējā cilvēce.