rūsganais sprakšķis

vakar noskatījos Hobitu - nē,nekādos ne trīs dē, pat ne kīnoteijāterī, vienkārši, mājās, kamēr epilēju kājas.

ar pārsteigumu secināju,ka tā takš tā pati grāmata, kuru man uzdāvināja, šķiet, gados vienpadsmit,kad visa biju iekšā melnās bultās, oceolās, čingačgukos, bezgalvainos jātniekos un tamlīdzīgā romantikā. pirmajā brīdī sajutos šausmīgi aizvainota,ka mani uzskata par tādu bērnu,kas lasīts lielformāta grāmatu ar ilustrācijām, bet, lasīšanas procesā (par cik lasīju visu,kas nonāca rokās, ja nu vienīgi,ne obligāto literatūru) secināju,ka grāmata visnotaļ baudāma.

ko es neteiktu par filmu.
da vispār,ko var pateikt par to filmu,ka viņi vispār ne da kurienei neaizgāja līdz beigām. kārtējo reizi vīzdegunīgi pieņemu,ka mana fantāzija ir daudz spilgtāka nekā filmatogrāfa iespējas kautko attēlot.
bet priekš kāju epilēšanas bija visnotaļ ok.

p.s. un man kautkāda no filmas muzikālajām pamattēmām šausmīgi atgādināja vienu dziesmu no Dejotājas tumsā.

es visko tam sniegam varu piedot, bet to,ka man tagad tik dikti sāp rokas locītava un mugura un ir skaidrs,ka nevaru iet tāda šovakar vingrot - vot tas gan nunekādi nav piedodams.