rūsganais sprakšķis

nogurums tāds,ka šorīt šķita - no gultas neizkāpšu.
vakardienas staigāšana bez piesēdiena astoņu stundu garumā, krampjaini turoties manuālī beidzās ar to,ka pēc 5 stundu sēdēšanas seminārā ap 22 sāka tirpt abām rokā ceturtais un piektais pirksts. kas tā bija kautkāda osteoskleroze vai?

sajūta šodien bija kā uz paģirām, aizgāju apēst zupu un gaļas kluci, tā rezultāts vienīgais ir miega paisums.

mani pat nesatrauc ventilatora iedalītās tēmas, šoreiz esmu vairāk kā droša, ka pārējie darbus iesniegs un es varu uzrakstīt vienu teikumu un būs beidzot miers.

dārzā ir nokusis viss sniegs. jāsāk domāt par nojumes labošanu vai likvidēšanu un kā vienmēr pavasarī gribas visu nobetonēt, cik viss izskatās neglīti.

pīpējam uz jumta ar kolēģi, sēžu laimīgi izgāzusies krēslā un relaksējos, te pēkšņi skatos, šai seja pārvēršas un skatās man virsū, domāju,akmanšessiņ,kastanu.
"TEV TRĪS SIRMI MATI PAŠĀ GALVAS VIDŪ!!!"

un ko man tagad darīt un kā man būt?
ja viņi sāk ierasties masveidā, tak neies raut ārā, tā drīzvien pievienošos skinhediem!!!

dienā,kad esmu pusbeigta un būtu jāiet gulēt, es tā vietā saku - ok, brauc šurp, paraudi uz mana pleca.

vajadzētu beigt mēģināt glābt pasauli.