rūsganais sprakšķis

es jūtos itkā sēdētu puķu kioskā

šorīt jutos kā uz paģirām, jo visu nakti turēju ķepu no narkozes lēnām vaļā nākošajam sunim un ne par kādiem astotmartiem nemaz i neatcerējos,kamēr mašīnā pa radio neizdzirdēju. labi vismaz,ka šodien neesmu satuntulējusies kā pēdējās dienās un tākā nebija,kur parkoties,pat acis uzkrāsoju.

darbā jau tāpat visu nevar atstāt, kaut kā ne pārāk estētiski izskatās tulpes kafijas krūzē, bet atkal tas mazdārziņš,kas aizņēmis pusgaldu ir bezgaljauks.

Bārnijs aizveda mani piesušoties pusdienās un mēģināja pierunāt neiet atpakaļ uz darbu.

es bezgala aBzinīgi atvilkos atpakaļ, bet jēgas nekādas. miegu ciet.
varētu to lielāko rožvāzi iekrāmēt blakus monitoram,tā,lai mani neredz un nokrākties. saldi.