rūsganais sprakšķis

nevaru saprast
vai agrāk nelikos ne zinis, jo tā vai nu nebija mana mašīna jeb bija mana salauztā varde, jeb zāle bija zaļāka un bedres asfaltā mazāk, bet es tik šausmīgi satraucos par tiem robiem,kas tagadiņ dīgst ārā visās malās
gan jau pie vainas arī fakts,ka agrāk pat nenojautu par atrakciju zem nosaukuma "pārsista riepa"

bet kreņķi ķeru pamatīgu
un vabše, es braucu nonstop nervozēdama, ieklausos katrā troksnī un vislaik nervozēju,ka atkal kautkas nav tukšcaurs.

vakar noskatījos Miss Bala.
nekad nebiju iedomājusies,cik noderīgas ir filmas ar subtitriem epilējot kājas - nav jāliek austiņas,lai kautko dzirdētu.

bet par filmu.
ja godīgi, nezinu,ko teikt.
es pārsvarā izvēlos dzīvot izliekoties,ka tādas lietas pasaulē nenotiek. ka nav narkotiku, nav dīleru, nav intrigu, nav nodevības, nav pērkamu policistu, nav cilvēku,kas nogalināšanu uzskata par risinājumu, nav vīriešu,kas var iespert sievietei, nav izvarošanas, arī ne daļēji labprātīgas piekrišanas. nav bezcerības.

es dzīvoju savā siltumnīcā.

atkal sāp mugura.

man domāt šoreiz tas toč ir no nerviem.
ja es grauztu nagus, būtu nograuzusies līdz kātam.

nesaprotu,kāds velns mani dīdija pietiekties ventilatoram, es tač labi zinu,ka es vispār neko nevaru izdarīt,kad man saka,ka jādara. uzrakstīt vēl jo mazāk. un esmu pretty sure, ka nekāda iedvesma man neuznāks, jo.... nu, šobrīd ir tāds posms. es jūtos vidusmērīgi labi un tas nav stāvoklis,kad uznāk iedvesma.
+ vēl ir pāris lietas,par ko nervozēju. not helpin' either.

nupat atradu 1 kazas (baltas) apdrošināšanas polisi ni 1954. gada. un vēl daudziem citiem gadiem. smuka kaza bij, cik atceros no mammas bērnības bildēm.