rūsganais sprakšķis

ka es vakar saskaldīju malku, ibitīt matos.
kautkāda ne tāda magnētiskā vētra uz saules būs bijusi - atbraucu mājās, iešvilpu vīnu un biju autā.
un,kā mēs labi zinām, autā nu nevajag mēģināt neko ne noskaidrot, ne paskaidrot, vispār nevajag neko runāt, vajag iet gulēt.


šorīt aiz dusmām uz sevi un visa tāda neizgulējsēs, gribēju būt melnā,zinvaizin
nuta man ir diezgan cauri spīdoša blūze un svārki, ibio, kuriem ir a must jāvelk kautkas apakšā savādāks, nevis melnas mežģīņu apenes, jo redziet, svārks ir tāds cakots, nu ne mežģīņu, bet jā, mož tās tomēr ir kokvilnas mežģīnes, karoče tur vislaik tādas puķītes,kam spīd manas zilumainās kājas cauri. vai nav lieliski?
īsta gotu karaliene. ar hrenviņzinkāpēc bizi,atļaušos piezīmēt.