Mammas draudzene, pēc pārliecības un dzīves aicinājuma žurnāliste, ieskicējusi savu skatu uz Ādolfu. Nez vai viņš tur meža vidū vijoles grebdams varēja iedomāties, ka par viņu tā sajūsmināsies? No viņa mēteļauduma man draudzene stallī svārkus šuva, viņa platmale un gludeklis ar rubļiem pilns stāv uz istabas plaukta. Viņa māla ievārījumu pods ar nepabeigtiem adījumiem zem krēsla. Mums visiem ir pa kādai mīļai atmiņai. Man gan tikai nostāsti un viņa lietas. Mūsu laiki nepārklājās, bet kaut kā patīk dažkārt aizdomāties un pasapņot, kā viņam tur vienam gāja. |