Vakar baigākajā stila elementā aizvizinājāmies līdz ceļotājam, lai iegādātos klinšu kurpes. Kamēr abi kolēģi čivināja pa priekšējiem sēdeķļiem apstpriežot dūdiņu pakaļas un auto modeļus, es aizmugurē stresoju par zaudētajām darba minūtēm - lai tiktu no darba līdz veikalam praktiski jāšķērso visa Rīga, man joprojām tas jauniņais un vēl visi nepadarītie darbi kopā ar uzmācīgajiem klientiem. Domāt un iedziļināties kāpšanas apavos man, protams, nebija bijis laika. Kolēģis izpētījis tirgu, atradis atlaides un steidzīgi vajag nopirkt, lai svētdien kāptu.
Braucu tikai ar vienu apņemšanos - pirkt kaut ko reāli labu, ērtu un lai nesanāk atkal nopirkt kaut ko pārāk krutu, ko pēc tam nāksies labdarībā notirgot. BET. Veikalā uz vietas atklājās, ka beginneru modeļiem, protams, nav manu izmēru. Un tiem, kam ir, protams, cena ir trīsreiz dārgāka. Tad kad beidzot atradu čībiņas, kas it kā der, bet tikai krāsa nesmuka, tiku atrunāta, jo šīs čībiņas, lūk, nedrīkst būt ērtas. Paprasīju ciparu mazākas, kurās pirksti saliekti, visur spiež un berž un nopirku. Tad skrējām uz mašīnu un džeki plānoja kādas vēl darīšanas varētu pie reizes atrisināt, es aizmugurē čīkstēju, ka vajag strādāt. Kad bijām tikuši līdz Mildai (pusceļš) piezvanīja no bankas un pateica, ka veikalā esmu atstājusi karti. Pretojos braukt atpakaļ, bet paldies kolēģu saprātam, kas mūsu braucienu pagarināja vēl par pusstundu. Pēc tam par čībām aizmirsu.
Šorīt pamodos un atkal atcerējos. Izdomāju uzvilkt un "ievalkāt", bet kāja tā tirpst, ka droši vien pat stundu ar asarām acīs neizturēšu. Un tieši šeit un tagad, šajā brīdī redzu, kā mana imaginārā kāja otro reizi iemin svaigā, karstā un vēl nedaudz kūpošā govs pļekā. Ne tikai sajūtas, bet arī smaržas sajutu brīdī, kad iegāju virsotnes lapā, kur melns uz balta bija uzrakstīts "Lieliski pieguļošas, komfortablas un precīzas. Speciāli izgatavotas mazpieredzējušiem iesācējiem, kuri apgūst klinšu kāpšanas iemaņas. Paredzētas gariem, klasiskiem maršrutiem." par četriem latiem dārgāk kā manējās. Mēs tam veikalam stāvējām blakus, kad gaidījām kolēģi atbraucam. Tur bija mūsu firmas logo, par kuru pajūsmojām. KĀPĒC, ***, es tur nevarēju ieiet pirms ceļotāja un nopirkt ērtās beginneru kalnu čības, kāpēc? Kāpēc man nekad nav laika iespringt un atrast sev vajadzīgo!? Ja ezim jau ir skaidrs, ka citiem uzticēties vienkārši nevaru. FAK!