Ja man būtu teikšana jaunas, labas dziesmas netiktu izlaistas nesezonā (lasīt - slikts laiks, nomākts garīgais, viss ir sūdīgi). Citādi tagad viss jaunais arī turpmāk asociēsies ar šo laiku un sajūtām. Daudz prātīgāk taču būtu palaist pavasarī/vasarā, tad lai rudenī un ziemā varu klausīties un atcerēties siltumu, jaukumu, visu labo ;/

Īsāk sakot, rudens ir skāris līdz mielēm. Vēl šī nedēļa labi saplānota, bet, kas būs tālāk, galīgi nav skaidrs.

Mammas draudzene, pēc pārliecības un dzīves aicinājuma žurnāliste, ieskicējusi savu skatu uz Ādolfu. Nez vai viņš tur meža vidū vijoles grebdams varēja iedomāties, ka par viņu tā sajūsmināsies? No viņa mēteļauduma man draudzene stallī svārkus šuva, viņa platmale un gludeklis ar rubļiem pilns stāv uz istabas plaukta. Viņa māla ievārījumu pods ar nepabeigtiem adījumiem zem krēsla. Mums visiem ir pa kādai mīļai atmiņai. Man gan tikai nostāsti un viņa lietas. Mūsu laiki nepārklājās, bet kaut kā patīk dažkārt aizdomāties un pasapņot, kā viņam tur vienam gāja.