Šodien divas reizes biju pārdaugavas Gandrā. Pirmo reizi mani līdz turienei aizvizināja, bet bez norēķinu kartes. Tad gāju mājās, ņēmu karti, gāju atpakaļ un viss tas notika tādā ērmotā aizplivurotībā bez zālēm, ūdens un saulessargiem, ka pārsteigums veikalā satiekot rolex un Leldi likās bezmaz pārpasaulīgs :D Papildu minimālajam plānam iegūt rītdienai vajadzīgo ķiveri, dabūju kompāniju un, kas pavisam pavisam svarīgi, arī to foršo satraukumu un apziņu, ka THE diena ir jau tik nenormāli, nenormāli tuvu. Bet sajūsma mijas kopā ar paniku, ka ir tik maz atlicis, lai sagatavotu visu, kas nepieciešams, lai šo atvļinājumu savās atmiņās padarītu ne vairāk un ne mazāk kā episku!

Pats, pats galvenais ir īpaši izmeklēta playliste. Tas ir viss! Fons un rāmējums bieži vien ir daudz svarīgāks par pašu mērķi. Pie tā ir jāpiestrādā. Ņemot vērā, ka šie highway'i nav jauniem pārsteigumiem pilni, bet jau ar savām sajūtām, atmiņām un emocijām. Vēl pāris dienas laika izdomāt par īsto un atbilstošo rāmējumu. Ko izcelt un ko noklusēt, aizmirst.

Bez playlistes mani uztrauc vēl pāris ikdienas rituāli. Mammas pagatavotā rīta kafija un mammas vakariņas. Jānopērk termo krūze un jācer uz bendzīntanku automātiem. Jācer,ka kāds mūsu kompānijā pagatavos ēst arī man. Jānopērk snikeri, ja nu tomēr negatavo.

Jāpārlaiž acis neregulāro darbības vārdu nākotnes formām. Nākotne, vienalga, vienkārša vai salikta, itāļu valodā ir mana visvājākā vieta. Esot tur, man tik ļoti patika runāt par pagātni, ka nākotnes apgūšanai laika neatlika. Zīmīgi, ne.

Jāsāk kraut čupā drēbes, jāsastāda saraksts ar visu, kas vēl nepieciešams. Uttutjp.

Tas būs vāks. Esmu haotiska un viena pati nekad ar sevi neesmu bijusi spējīga tikt galā. Ceru uz pārējo iecietību un plašo sirdi.

Love me, feed me, never leave me!