Tad, kad man ir vēlme runāt, visi pārējie ir saguruši un neinteresanti. Kad man nav vēlmes runāt, tad visi ir nu tik griboši komunicēt, ka Māra pēkšņi pārvēršas mēmā, lepnā dīvainī.
Anyways, šodien uz kursiem ejot satiku afrikānieti (neatceros vārdu), kurš atplauka smaidā un apstājās jauki parunāties. Nākampirmdien būs jāaiziet arī uz viņa līmeņa nodarbībām un jāpadraudzējas. Tāds smaidīgs un galīgi citādiem vaigu kauliem kā citiem. Un vēl manam acu skatam ir pazudusi marokāniete. Ar viņu ar man gribētos padraudzēties, tāda superīga tante.
Bet vo šitie visi poļi, krievi, rumāņi, moldāvi, baltkrievi.. Eh. Slāvu asinis mani nu nemaz, nemaz nesaista.
Un kad itāļi ir tuvumā, tad man ir tas nerunājamais garīgais! :)