Vakar bezmaz "pa ceļam uz lielveikalu" braucu kārtot valodas pārbaudījumu, lai pieteiktos nopietnākiem valodas kursiem. Domāju, būs no sērijas "Sveiki, esmu Māra. Tas nav suns, tas ir kaķis", bet man par pārsteigumu priekšā bija piecas lapas, kuras tad cītīgi stundas garumā vajadzēja aizpildīt. Sākot ar personas informāciju, gaps filling, nelielu teksta analīzīti, klausīšanās uzdevumiem, pareizrakstību, visbeidzot vēstuli labākajam draugam un mutisko pārbaudījumu, hell. Un tad es sāku domāt, ka var jau būt tiešām sāku kaut ko saprast, jo vienīgā no apkārtsēdošajiem tiku galā ar "persikiem sīrupā", "Trenitalia darbības specifiku" un jau no domas vien, ka pirmie vārdi ir "Cara Marta" man tā lapa pierakstījās pilna tā arī praktiski nepasakot ne druskas no visa, ko gribējās. Labāki vai sliktāki, bet pirmdienas pēcpusdienā būs zināmi rezultāti un tad varēšu lēnām bīdīt ideālus un mērķus sev vēlamajā virzienā. Un lai aizrijās visi tie piestrādāšanas darbi, kurus man solīja vasarā! Vakar aizgāju uz bāru, kurā piedāvāja strādāt. Un ne jau, lai pieteiktos, bet pirktu saldējumu. Un tagad viennozīmīgi zinu, ka tā bija THE choice! Redzēju to tipu, ar kuru man ikdienā būtu jāstrādā un, velns, ja viņš nevar man saldējumu normāli, bez koķetērijas un stulbošanās pārdot, tad lai iet bekās, vienās telpās mēs kopā nestrādāsim! Šis atklājums nozīmē tikai to, ka tagad ES pati sev meklēšu, ko darīt, pati atradīšu eiropeisku ne ziemeļāfrikas kantori, ar daudz daudz lepnām feministēm apkārt, jo lai nu ko, bet itāļu vīriešus es tiešām neciešu nevienā acī, brrrrrrr!