Šausmīgi gribas pastrādāt kaut ko muļķīgu, bet tā vien liekas, ka šeit, civilizētajā pasaulē, vispār nekā muļķīga, izklaidīga, smaidīga, laiska nemaz nav. Viss ir tik racionāls, kārtīgs un saplānots, ka taisni vai šķebina. Trakākais, ko vari izdarīt ir pareizajiem gramiem brokastu pārslu pa virsu uzēst šokolādi. Velns. Un vēl ir visas tās destruktīvās lietas kā alkohols un cigaretes, bet arī tām lietām šeit kaut kā nepiemīt tas šarms, kas Latvijā labā kompānijā, ihihih. Un vienīgā vieta, kur ar riteni varu aizbraukt ir pāris km garais pilsētas mūris ar zaļo zonu suņu kakināšanai... Pilnīgi nevienas smilšainas taciņas ar kādu saknīti, kur aizķerties. Un, ja es izdomātu iet peldēties, tad man noteikti kaut kur uz ķermeņa izaugtu trešā acs un pāris neredzamas kājas un arī nekāda kaifa nebūtu. Varbūt vienīgi ekstrēmais moments būtu peldēties kopā ar tām trijacainajām zivīm, kas ēd peldošus suņus... Vēl man ir sapnis par to pastaigu gar jūrmalu. Tas tāpēc, ka domu bildītes joprojām zīmējas par tukšajām smilšainajām pludmalēm Rīgas jūras līcī. Well, šeit es droši vien astmu neizārstētu, bet drīzāk kādu toksisku kaiti saķertu.


Cilvēks šeit piedzimst jau vecs.