Jūtos dīvaini, vēroju sevi no malas. Mājas kārtošana acīmredzami norāda uz iekšēju satraukumu un apmulsumu laikā un telpā. Ir grūti adaptēties, ja skaidri zini, ka jūties mājīgi šeit un tur. 100% patiesība taču pilnīgi neloģiska. Mājas ir vienas, piederības sajūta ir tikai viena. Nevar mīlēt daudzus, nevar mīlēt divus. Tas viss neiet kopā. Tāpēc es tīru, lai pārliecinātos, ka zinu, kas kur ir un kā tam ir jāizskatās. Taču arī nekārtība vienmēr manās acīs ir bijusi radoša. Nekārdība norāda, ka tā ir tavējā, ka esi procesā. īsta un līdz galam kārtība ir tikai tad, kad viss ir pabeigts, izdarīts. Jautājums tikai, vai man gribas, lai ir pabeigts, izdarīts un prom? Vai varbūt vienkārši nepatīk šī sajūta "ne cepta, ne vārīta".
Jebkas, ko izdarīšu vai nolemšu, būs nepareizs, tāpēc galvas lauzīšana jāatmet pēc definīcijas. Dzīvo savu mazo dzīvi un gaidi, kur straume tevi aiznesīs. Nedadz gan neraksturīgi. Iepiekšējās reizēs, kad paļāvos uz straumi, tā pēkšņi apsīka un pārvērtās smadzējošā ūdens atvarā.
Lai nu kā. Jāizdomā, kā taisīt nauda. Jāuzraksta TAS (visi zina, kas) un tā.
Taču panika piemetās tagad, kad nolēmu paknakstīties ar CV apdeitu un tulkošanu. Darba pieredzīte niknā, neuzlikt uz vienas lapas. Lielākā daļa no darbiem bijusi paradīze, visas mācību vietas arī norm., līdz ar to uz papīra vajadzētu izskatīties šiki. Taču. Priekšnieki uz pleca sita un atpakaļ paņemtu vietās, kurās nonācu tikai "garām ejot". Tā viena, tā īstā un nopietnā... Tur jutos tik zema kā zāle un aizmuku arī plinti krūmos iemetot. Domājot vien, trauksme pasitas un šķiet, ka tiešām vienīgais veids, kā eksistēt, ir meklēt savu vietu aiz trejdeviņiem kalniem.
Zini, kā ir, kad labi ir, kur nevajag, bet tur, kur ir pa tēmu un būtu pēc izglītības, ceri, ka tavu vārdu jau aizmirsuši, jo pretējā gadījumā piemin ne ar labu?!

Vienvārdsakot, te nu es esmu.