Aj, man vispār besī ārā. Goda jūtas pret ziņkārību. Tagad es būtu gatava puspasauli atdot, lai tikai zinātu, ko viņi gribēja man teikt. Bet nu neko. Paliku mājās augstu paceltu degunu un neko nezinot. Tagad vajadzēs iet satikt Alvi un pamēģināt izspiest kādu infu. Un vispār man šķiet, ka dažkārt es sev uzlieku tādu kā sētu apkārt un apzināti distancējos no cilvēkiem, ar kuriem man ļoti gribētos būt kopā. Un tad beigās esmu viena un slīgstu fantāzijās "kā būtu, ja būtu".
Der tikai neatlaidīgie, kas nekad, nekad nepadodas.