Gulētas divas stundas un sireāla pasaules izpratne šodien. Tomēr ielūkojos kursa ēpastā un ķēru trieku par to, cik daudz jāizdara. Par tādām naiansēm kā "pakāsti visi materiāli, ar kuriem vajadzēja šos darbus paveikt" tagad domāt negribas. Griežu uz rinķi Marko dāvāto Aerosmith Angel singu un "neko nevaru" sajūta plešas plašumā. Šodien es varētu aiziet uz banku un pateikt, ka vairs nestrādāšu, aiziet uz augstskolu un pateikt, ka viņi visi pūst no iekšpuses. Sakravāt savas ceļa somas un iesēsties atpakaļ lidmašīnā. Bet nav spēka par tik daudz, lai cīnītos ar aukstumu, pelēkumu un drūmajiem purniem vispakārt. Esot te, man pēkšņi tiešām liekas, ka valodu iemācīties būtu tik vēsi, atrast darbu tur un tādējādi radīt visus argumentus ilglaicīgai viendienīša laimei tur.

Vakar vēl savā Ferraras istabā esot, sazvanījos ar kolēģi. Jauki papļāpājām par to, kā iet un ko tālāk. Es aizlaidīšos ar putniem, tā viņa teica. Izklausās tā it kā manas domas darbotos kādā citā, apkārtējiem neizprotamā vērtību sistēmā. Bet lai.

Īsumā par pēdējo laiku:

Izbaudīti Itālijas auglības lieti, no septiņām dienām nelija labi ja vienā.
Pabūts itāļu bērēs.
Apēsts oktopuss un kaudze gliemežu.
Pāris nelieli dialogi itāliski ar vecvecākiem.
Justīne un Venēcija. Slapja, bet vienreizēji atspirdzinoša.
Murano sala un stikla sirds pieskaņota acu tonim.
CV un motivācijas vēstules.
Ludus Iovis Diei biedra karte un pāris pieklājīgas uzvaras.
Divriteņi, divriteņi, divriteņi, milzīgas saldējuma porcijas. Ziedoši krūmi un koki.
Gādīgām rokām sīki sagriesti augļu salāti, mizoti bumbieri, āboli, kivi.
Māju sajūta. Plāni.


Don't know what I'm gonna do
About this feeling inside