Novilku visu iespējamo Bocelli no fonotēkas un Chiara mani šobrīd tur pie tējas tases un neļauj skriet uz braukšanu. Vēl viena pasaules netaisnība, proti, Bocelli 5.septembrī būs Rīgā. Nopirkšu mammai biļetes, lai sirds mierīga. Pati joprojām ceru uz Toskānas open stage vai Milānas operu kā minimums :) A kas man, aiz manis zvaigznes, sapņot mums visiem ļauts.
Ir tā dīvaini. Vakar runājām par manu motivāciju un iemesliem. Saskrēja asara acēs, pirmais, ko darīšu tur, aiziešu pie ārstiem. Raganu medības Rīgas slimnīcās mani ir izsmēlušas. Naivi, bet fakts, ka tā zāle tur vienmēr zaļāka utt. Reizi vai divās saņemu garu vēstuli ar fotogrāfijām, gleznu skicēm, CD no Venēcijas. Garšoju turienes gumijnieku garšu, klausos turienes klusumā un vientulībā. Un vienmēr domāju, ka raksta man tikai tie, kuriem tur neklapē. Domāju, ka labās ziņas līdz manim vienkārši nenonāk. Kad man ir labi, nesēžu un nedrukāju A4 formāta vēstles. Drukāju, kad traukam līst pāri malām. Tāpēc pieņemu, ka Parīzē un Žannas d'Arkas dzimajā pilsētā latviski runājošajiem laime pilnīga, jo saņēmusi neesmu ne tik, cik melns aiz naga. Šodien pastkarte. Uz papīra nevarot uzlikt. Garšo dīvaini. Nezina, vai ar to pietiek.