I don't fucking need this life. Vakar vakarā kanālmalā pie Valdemāra ielas redzēju bebru. Biju skaidra kā diena, bet viņš laikam kaut ko sapīpējies, tā vietā, lai no manis pabaidītos, nāca pretī un apstājās divu metru attālumā. Apsvēru domu par traku bebru- maniaku, kurš sēž tur pusotru gadu un gaida, kad atkal no Vecrīgas iešu pie vecākiem. [Jā, tagad eju, jo esmu pārvākusies atpakaļ]. Bet izrādījās, ka viņam vajadzēja sarkanos apstādījumkrūmus. Samizoja normālu slotiņu un ievilka kanālā. Ne mašīnu troksnis, ne mani skaļie saucieni telefonā viņu neizbiedēja. Ja kaut kur kaut kas aizdambējas, ziniet, ka zem Valdemāra ielas mīt viens ārkārtīgi omulīgs slapjš radījums.

Ir reizes, kad es jūtos mazliet ķerta tikai par to vien, ko redzu (pamanu) sev apkārt. Un tā domāja arī vismaz divdesmit Valdemāra ielas gājēji vakardien. Jo meitene aiz tilta margām ar depresīvi pilnu Rimi maisiņu un nāvējošu McDonalds bulku rokās viņiem izskatījās kā nolemta pašnāvniece. Stāvēja un uz mani skatījās, bet tikai tad, kad aizskrēju uz gandrīz nokavētu tramvaju, paši nodūra acis, lai paskatītos[pamanītu]. Lohi.

Un tad vēl aizvakar piecpadsmit minūtes bimbāju, jo kanālā pie Ekonomikas fakultātes pamanīju pīli ar vienu kāju. Bimbāju tāpēc, ka viņa tā balansēja un gāzelējās, krita uz knābja un atkal cēlās gaisā, lēca uz vienas kājas, bet, kad netika līdzi pārējām, mēģināja celties gaisā. Nevienā cilvēkā laikam neesmu redzējusi tādu motivāciju izdzīvot.

Un rīt es vecajam muļķim Kleckinam rakstīšu garu un dusmīgu recenziju par Aitu kautuves filmu. Noiešu gar pīli kanālmalā un uzrakstīšu. Punkts.