Agrs rīts. Ārā vēl tumšs un tumši arī pārējo kolēģu kabineti. Front ofisā esmu viena. Pēkšņi kondicioniera vienmuļo dūkšanu pārtrauc automātisko durvju motors un bankā ienāk liela auguma plecīgs vīrs ādas mētelī. "Labdien." "Labdien," atbildu un apjautājos, kā palīdzēt. Viņš neatbild, apstaigā stendus, izpēta valūtas cenas un, skatoties uz tumšajiem kolēģu kabinetiem, jautā: "Kur ir jūsu apsargs?"
Sārtums man vaigos, metas jau karsti. Rokas trīc un cits nekas neatliek, kā atbildēt: "Mums nav apsarga." Tagad viņa skatiens vairs neklaiņo pa telpas iekārtojumu, bet atduras tieši man acīs. "Par naudu es neuztraucos. Bet... janukādsgribnozagtjūs??!? Muhahaha Gribu atvērt kontu...[]"

B**, jūs **** ***** ********!