Šodien biju laukos svinēt vecmāmiņas Vārda dienu. Kamēr gaidīju radus ierodamies, skatījos atkārtojumu Latvijas Princesei (vai kā nu viņu sauca). Lieki teikt, ka redzētais satrieca. Štrunts par Latvijas čiksu zemo pašcieņu, kas ļāva piedalīties tādā balagānā, taču vieslielāko kaunināšanu pelnījis mūsu tā sauktais princis. No pirmā acu skatiena skaidrs, ka spiežam mēs uz Holivudas cienīgu ārieni, ne uz reālu vērtēšanu. (Kaut gan pārraides nosaukums sākumā bija gana daudzsološs). Tomēr beigās viņš meiteni 'atskaitīja' ar tekstu (precīzi nenocitēšu, bet): Viņa ir no bērnunama, redziet. Tas neļauj citu meiteņu sabiedrībā atraisīties. Rada mazliet vulgāru iespaidu.

Viens ir pateikt "mums nav kontakta" vai "pārāk klusa, lai iepazītu", pavisam cits - cilvēkam pārmest ko tādu kā bērnību divpadsmitgultu istabā ar aukstām flīzēm un vienaldzīgām audzinātājām. Pārpildītie bērnunami ir viena no lielākajām Latvijas problēmām, manuprāt. Fakts, ka arī līdzcilvēkiem tevi nevajag. Vajag svešiem ārzemniekiem un gādīgām nevalstiskajām organizācijām, nevis savējiem. Un protams, visefektīgāk, kad to atgādina kāds no 'līdzcilvēkiem', no 'savējiem'.


Neviens no mums nav pelnījis būt kritizēts pēc cilvēkiem, kuru klātbūtni vai pretēji - prombūtni mēs nespējam ietekmēt. Pēc apstākļiem, kurus pirms mūsu dzimšanas ir definējis kāds cits. Un neba par vulgaritātes esamību vai neesamību spriest šovā, kur meitenēm ļauj sapucēties un tad iemet tiešā nozīmē - sūdu bedrē. Esmu šokā. Cilvēki pārsteidz mani arvien biežāk. Bet es ticu pelnrušķītes stāstam, es ticu cilvēkiem, kuri pašu rokām sasniedz daudz, nevis gaida, kad ģimene vai kāds cits labvēlis pabakstīs, vai ne Valdi?! Jā, tu esi pelnījis uz sejas pielīmētu rozīni un strīpainas zeķubikses. Pat tas tavu skatu nespētu padarīt vēl mākslīgāku, taču nedaudz atbilstošāks rokoko laika princim gan tu būtu.

Žēl, man tu tiešām senāk patiki. Un tagad nepatīc tik ļoti.