Par godu tam, ka šoreiz tiku no viena gala līdz otram apdāvināta ar "ietinamo" apģērbu riteņbraukšanai, šodien devāmies līdz Jūrmalai un atpakaļ.
Pēc dabas neesmu agresīva, vienkārši, kad nedaudz aizraujos un ritenis "pats minas" dažkārt neaprēķinu ātrumus, trajektorijas un pats galvenais - mainīgo lielumu pretimbraucējus. Kā rezulātā dažas reizes nācās nomest pa mēmajiem tā, ka nabaga riepas kauca un slīdēja. Man nekas, bet Marko tad lēnām nostūrēja malā, saķēra sirdi un paelpoja dziļi un lēnām.
Vispār dīvaini, nekad un neviens nav tā panikojis par manu drošību. Lieki piebilst, ka ar ķiverēm brauc tikai bērneļi un morwen. Un pierē iesauļojusies ķivere, saulenes un puse kājas ir balta no šortiem. Nja. Nu whatever.

Dienas nepārāk labā daļa bija doma par pusdienām pie jūras - vējš tik nejēgā stiprs, ka nosalām kā mazie eži. Nevarēju vien sasildīties.
savukārt dienas pavisam noteikti sliktā daļa bija manas dumās, lielās acis, kuras nevar mierā nostāvēt un kā rezultātā kļuvu par slepkavības aculiecinieci. Jau atpakaļ Rīgā uz briesmīgās ielas pirms Botāniskā dārza mašīna notrieca divus putniņus. Viņi rotaļājoties bija nolaidušies par zemu - mašīnas augstumā. Acis priecājās par to, kā viņi gaisā kūleņus mētā, ķersta viens otru līdz abi nozuda aiz mašīnas un vairs neparādījās. Acis nelikās mierā un meklēja abus nabadziņus, līdz atrada aizspertus katru savā ceļmalā, nekustīgus, divus mazus spalviņu kamolus. Tik tālu vienu no otra.
Nevarēju, izsprāga krokodīlasaras un vajadzēja biki pagaudot. Līdz šim biju redzējusi tos nabaga mašīnu nobrauktos, taču šodien pirmo reiz pati redzēju.
Kopsavilkums - ja es būtu mamma daba, lai nu ko, bet mašīnas gan cilvēkam nepiedotu.