Kamēr Jūs visi blandāties pa Muzeju nakti, varu mierīgu sirdi sēdēt mājās un malkot savu melno kafiju.
Šodienas kultūras programmas devu saņēmu māziņas pilsētas svētkos astoņu stundu garumā.

Kad biju maziņa - smējos, vēl pavisam nesen - smīkņāju, bet tagad tiešām par to vietu saku arī es - pati skaistākā visā Latvijā. Un svētkus viņi sataisījuši bija pašus grandiozākos. Tā, ka nabaga morwen ierakstījusi septiņas intervijas stundas garumā un kaut kad rīt jau droši vien kodīs pirkstos, kā uztaisīt septiņ-minūšu reportāžu. Bet ne par to ir stāsts.
Kā saka Streips, stāsts vienmēr ir par cilvēkiem.
Šoreiz - par neglābjami pozitīviem, savu vērtību zinošiem, atvērtiem un vājprātā sirsnīgiem. Cilvēkiem, kuri paši savam priekam taisa svētkus ar Rīgai 800 cienīgu programmu. Un tad viņi rīko gājienu un izrādās, ka nav neviena, kas šo gājienu vērotu.. izņemot mūs diktofonu un fotokameru mūdžus. Kāpēc tā!? Jo svētkus viņi taisa sev un paši tajos arī piedalās. Viņi nenoskatās, viņi neblenž caur pieri un nelūr gar stūri. Iet kā savējie.

Izrādās, ka cukurvate ir lieta, kas patīk ne tikai bērneļiem, bet arī vecmāmiņām. Mana čaula tur sašķīda, nokrita un tā arī palika.

Tu vari pieiet un noglaudīt zirgu tāpēc, ka tas ir zirgs, nevis tāpēc, ka esi samaksājis. Ar tevi runā, jo tu kumeļu māki uzrunāt, nevis tāpēc, ka tev ir zilas acis. Nāciju atšķirības? Šonakt man šķiet, ka tādās reizēs kā mazos pilsētas svētkos, kopkoru sadziedāšanās, dziesmusvētkos un vēl šādās tādās dieniņās prieka asaras man sprāgs vienmēr.

Pagaidām tikai jautājums - vai to, ka morwen kaklā sakāpis kamols, un sakosta mēle, lai nešķīstu asaras... vai to redz arī citi?!