Man tas reāli besī ārā.
Ir tas žurnāls un ir rādža. Un visi ar šiem jaukumiem saisītie darbi savā ziņā ir ekvivalents "aktualitātei", līdz ar to darbu kā tādu nevaru izdarīt mēnesi iepriekš un nolikt "archieve" mapītē.
Savā ziņā par "aktuālu" varētu nosaukt arī universitāti ar visiem tai velītajiem beigu darbiem, kurus šobrīd uz vienas rokas saskaitīt nevaru. Protams, neviens jau nespiež šīs "aktualitātes" uzņemies. Tikai tik daudz, ja vēlos beigt kādreiz to sasodīto augstskolu un kādu dzīvokļa rēķinu arī nomaksāt.
Un protams, savu daļu stresa uzdzen arī fakts, ka veselas deviņas dienas, sākot no nākamās otrdienas, no tā visa būšu atrauta, iesāktie dabi būs paralizēti.
Taču, neskatoties uz visu iepriekš minēto, cenšos un daru, ko varu, lai pie katra iesākta darba man būtu ķeksītis ar "Done".
Turpretī, kad atvelkos mājās, ieriju kaut ko vakariņu tiesai un atvainojos, ka esmu aizņemta un šovakar laika man nebūs, pretī dabūnu neko citu kā pārmetumu gūzmu par to, ka man nekad nav viņam laika.
Un tad man gribas pateikt "paldies" un uzgriezt muguru. Jo tas tiešām ir "pižģec šitā pateikt"! Ņemot vērā, ka nekad un nevienai dzīvai un nedzīvai būtnei neesmu upurējusi tik daudz no sevis kā tagad.

Visu laiku jau gribējās pierādīt, ka, vellos, nav jāatsakās ne no viena un ne no kā! Kaut kāds naivums sevī pīkstēja, ka visu varēšu, visu paspēšu. Bet tagad, dabūnot sejā uzpūstu ģīmi un pārmetumus, rodas tikai viens jautājums: "Tad kāda velna pēc šitais viss?!"