Sirsniņa sitas, pēdējās dienas, tik daudz kā nepadarīta un negribas arī padarīt.... tikai sakravāt beidzot to čemodāniņu. Salikt drēbītes, pārskaitīt niekus..eh. Kārtīgi izgulēties [kur nu vēl kārtīgāk] un tad pa ilgiem mēnešiem atkal lidmašīnā, virs mākoņiem un prom.
Vellos. Varbūt tiešām strādāt par stjuarti? Nekas vairāk nesajūsmina kā domas par pacelšanās un nolaišanās brīdi.
Vienīgais krenķis, ka mūsu stihijas mala ķērusi arī zābaka pussalu un temperatūras no virs septiņpadsmit nokritušās zem piecpadsmit un saulīte vairs nerādās. Tas nozīmē, ka nabagajā koferītī vajadzēs iedabūt arī kādu ziemas drēbi un tas jau nu noteikti nepatiks nabaga Ryanairam to sasodīto rokas bagāžas limitu dēļ. Beigās droši vien noplēsīs par nododamo un vēl kkur pasēs pa ceļam. Tfutfutfu.
Izstudēju tos viņu noteikumus par šķidrumiem un tilpumiem, bet tik un tā nesaprotu. Vēl izstudēju rezervācijas noteikumu maiņu un arī tā ar dievu uz pusēm. Ka beigās tiešām nepadomā, ka mani vienu nevar nekur laist. Gan jau to visu dabūšu cauri tam fakinajam lidostas skenerim :))