Mana masiere ir liela un veca krievu sieviete, kuru blakus kabinetu kolēģes dēvē par Aleksandro. Viņas kabinets pēdējo četru gadu laikā nav ne kripatiņas izmainījies, iespējams, vienīgi to eļļas burciņu uz palodzes ir kļuvis vairāk. Viņa pati arī izskatās gluži kā senāk, runā tik pat slikti kā senāk. Viņai joprojām ir aizdusa un pirms masāžas viņa iet uzpīpēt.
Man nepatīk just izsmēķus pakausī, man nepatīk iedomāties, ka aiz drēbes aizkariņa uz blakus kušetes guļ vēl kāds, man nepatīk, kad viņa mani vienu atstāj savā kabinetā un tāpat man nepatīk, ka tāpēc vien, ka man līdzi ir eļļa, viņa nekad nepiedāvā izmēģināt kādu no viņas eļļām.
Toties viņa ir vienīgais cilvēks, kuru šobrīd es gribētu redzēt pēc iespējas biežāk un veltot laiku man pēc iespējas vairāk. Ja viss pārējais ir palicis tāpat kā toreiz, tad viņas masāžas stils noteikti ir mainījies. Vai mainījusies ir mana mugura. Bet viņa vairs nemasē tikai stulbā skrimšļa vietu, viņa sāk gandrīz no pakauša un ņemas ap sprandu, tad kapā lāpstiņas un urbjas divos..trijos sāpīgajos punktos, viņa pārskaita ribas un pārskaita mugurkala skriemeļus, viņa knaiba sānus un pārbīda gurnus. Pēkšņi masāžas vidū viņa liek ātri piecelties sēdus un vēlreiz pārskaita skriemeļus, salīdzina kreiso un labo pusi, uzliek plaukstas uz pleciem un silda. Tad atkal liek apgulties un turpina. Pārklapē vēlreiz muguru un tad ātri pazūd smēģēt ar tekstu "Bērniņ, naudiņu atstāj uz galda. Aiziešu uz vienu vietu."
Ārstiem droši vien nav tāda "pacienta Jāņa", bet ir "slimās nieres" vai "lauztā roka". Nez vai Aleksando mani pēc šiem gadiem atpazina kā "neglābjamais mugurkauls"?
Sāp nenormāli. Punto e basta. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}