Man riebjas makšķerēšna. Jo tā vienmēr ir stulba un tukša laika pavadīšana. Protams, jauki, kad gadās izcelt lielo lomu un puspietupienā dancot ap ugunskuru, bet, lets face it Mr Frodo, tas ir viens vakars no simts. Visi pārējie ir zemē nomesti. Līdz ar to vienas zivs noķeršanas alternatīvās izmaksas nav tikai tas viens vakars, bet arī visi pārējie deviņdesmit deviņi.
Un ar žurnālistiku ir tāpat. Tu vari noķert baigo makanu un visu vakaru lēkāt ap ugunskuru, par sevi tīksminoties, un tad pārējos deviņdesmit deviņus tu vienkārši sēdi izdegušā ugunskurā un sūkā īkšķi.
Man kremt šodienas alternatīvās izmaksas. Tā vietā, lai darītu visus pasaules jaukumus, es septiņas stundas pavadīju, lai ierakstītu materiālu labi, ja septiņām minūtēm un sagaidītu to brīdi, kad [atkal "labi, ja"] septiņas minūtes norunātu. Man kremt mana nākotnes profesija, jo šobrīd tā vizualizējas tāpat, kā visas tās deviņdesmit deviņas makšķerēšanas tukšās dienas.

Vienīgais labums, ka pirmo reizi mūžā runāju mikrofonā. Nu, ne jau pirmo reizi tā vispār, bet pirmo reizi tajā, kas pašai jātur rokās un ir daudz lielāks par parasto reportāžverķīti. Stārs man pie sāna, to uzzinot, protams, apņirdzās. Roka nedrebēja un tembriņš arī nebija griezīgākais. Vai tikai šī neklasificējas kā pirksta sūkāšana, eh?!

Tomēr ir jau māksla atrast pozitīvo negatīvajā. Nesaku, ka pretendēju uz ģenialitāti, tomēr dzīve iet uz augšu - kamēr biju tikai brunete, vienmēr uztraucos par katru izkritušo matu, toties tagad, kad ūdeņi ir sakustējušies un brūna ir apm tikai 65% galvas, jo vairāk brūno izkritīs, jo mazāk būs jāmaksā frizierei nākamreiz, lai viņus izbalinātu. Tomēr, kad krīt gaišie, tad santīmiņi burtiski ripo gar acīm.