Kaut kāds sviests ne sapnis, bet man ir tieši septiņas minūtes, lai to pierakstītu.

Mēs pārvietojāmies pa (manuprāt) Gauju- to upes posmu, kas man zināms tā vairāk vai mazāk no galvas, proti, Cēsis- Līgatne.
Neesmu īsti droša, vai izmantojām laivas, drīzāk tā bija peldēšana ar kaut ko, teiksim pieturēšanās pie peldoša baļķa. Un nez kāpēc šajā braucienā piedalīties negribēju, bet acīmredzot piedalījos, taču visu laiku ļoti, ļoti gribējās prom. Nekādu loģisku izskaidrojumu izdomāt nevarēju un vienā no daudzajiem upes līkumiem tēloju slīkoni un devos krastā. Krāstā mani jau gaidīja kāds mīļš cilvēks. Toties visi tie, kas devās tālāk pa upi.. liela aizdoma, ka tie bija ģimenes locekļi vai bērnības draugi. Un tas, kurš gaidīja krastā nebūt nebija sens un labi pazīstams, bet vienkārši mīļš.

Vienīgais, par ko domāju- kā tas būs.. ja vienīgais veids ir tēlot slīkoni, tad vai viņi nemēģinās mani atdzīvināt, vai vismaz nogādāt kādā vietā... bet šis jautājums kaut kur nomira dabīgā nāvē; visa peldētāju kompānija tikai devās uz priekšu, man nepievēršot uzmanību. Varēju pierīgi tikt krastā pie kaut kā.

Sapņa beigas. Ej, nu saproti!