Gabriels Garsija Markess.


Esmu iepazinusies ar diviem viņa daiļdarbiem- "Pulkvedim neviens neraksta" (kaktuss, tu esi vienkārši lieliska) un "Mīlestība holeras laikos", kuru man pirms krietna laiciņa iešķieba ne mazāk lieliskais Martux.

Sāksim ar to, ka šis rakstnieks dažkārt uzpeld galvā. "Starp mašīnām, motoriem, meitenēm" Vienkārši tā. Tāpēc, ka atbalsojas, un, ja reiz kaut kas atbalsojas manā zāģu skaidām pildītajā galvā, tad tas tiešām ir tā vērts.

To, kas vienkārši patīk vai vienkārši nepatīk, aizmirstu tikpat ātri, kā šī rīta brokastis vai vakardienas peļķi, bet lai paliktu atmiņā ir jābūt kaut kam tik labam kā Vējiem līdzi, Nožēlojamie, vai tik dalītas jūtas izraisošam jā Bezmiegs, vai ... Mīlestība holēras laikos.

Mulsina varbūt tas, ka arhetipiskas situācijas nebeidzas tā, kā tām vajadzētu beigties, mulsina, ka tik biezu un bagātīgu valodu, kā "MHL", var vienkārši noraut grāmatas beigās, kad pilnīgi normāli šķistu italic'ā rakstīts teksts "Turpinājums sekos." Varbūt dēļ šīm beigām, rodas sajūta, ka pretēji citkārt lasītajām grāmatām ar mērķi- kaut ko iegūt, uzzināt, ierakstīt pie "done"-, šīs grāmatas domātas mirkļa izgaršošanai, Spānijas mitrā oktobra gaisa sajušanai un, protams, vēlākai prāta lauzīšanai "kā tam vajadzētu beigties" "ko es darītu viņu vietā" un tā tālāk. Rezonanse, tā, lūk, ir lieta.

Vienvārdsakot. Ir reizes, kad tu ieskrien Narvītī, lai paķertu aukstu un gāzētu minīti, bez garšas, smaržas, krāsas vai vēl nezin kādām tur ekstrām, jo zini, ka tiklīdz pudelīte būs tukša, mērķis būs sasniegts- kaltētājs noskalots.
Bet tad ir reizes, kad tu izvēlies svaigu biezsulu, kuras funkcija -nomākt slāpes- ir drīzāk otršķirīga, jo dzēriena bagātīgā garša lutina tavas garšas kārpiņas, un smaržu buķete iedveš paliekošu svaigumu. Kad glāze būs tukša, tu vairs nedomāsi par tik triviālām lietām, kā apslāpētu kaltētāju. Tu tikai nodomāsi, ka labprāt izdzertu vēl vienu glāzi sulas. Nemaz nesaki, ka tā nav.