Rikšotāj trenažieri man nepakļaut!
Kā jau īsts censonis ierados gandrīz minūte minūtē, bet aplauzos pret rikšotāju bariņu, ari mans mīļais slēpotājs bija aizņemts. Visi rikšo, grab, lēkā, kāpj; a ko man!? Stāvu malā, pļūmpēju ūdeni, ķip sildos. Domāju, iešu pie pirmā, kurš atbrīvosies, bet iekšējā balss pretojas un saka- tikai slepotājs. Tiklīdz kā rikšotāj censonis padevies, eju steidzīgi ienemt viņa vietu. Stāvu uz trenažiera, šams nekust, daudz krāsainu podziņu- spaidi, kā gribi- nekust. Spaidu, spaidu, pašai sāk kļūt smieklīgi. Visi apkārt slapji no skriešanas, kāpšanas, bet es stāvu un spaidu podziņas. Alleluja parādijās vecais, labais instruktors, saspaidīja man visu. Tad nu es velku elpu dziļi krūtīs un sāku rikšot. šams smej- pie tāda ātruma esot jāiet. A ko man darīt, ka nevaru?! Esot jāstiepj garāki soļi. Nu vai zinies- neba nu es te nākusi savus soļus stiept. Biki pasoļoju, gribējās sajust arī rikšojamo. Speed +++ un izrādās trenažierim paātrinājums ne pa jokam. Es gandrīz uz acīm, ātri sarkanā stop poga. pati smeju, kautrīgi paceļu acis uz spoguli- cik censoņu redzēja manu izgāzienu!? Da lab, tūlīt arī atbrīvojās mans slēpotājs, veikli pārlēcu uz tā, sak- speciāli metu pa mēmajiem.
Bet nu tizli. Nemāku es skriet uz vietas. Vajadzēs aizčāpot kādu rītu pirms pārējiem censoņiem un patrenēties..skriešanā.

Soļu stiepšanai droši vien arī kāds labums ira. Maybe ja cītīgi stieptu soļus, beigās varētu arī trako Vīnes valsi izdejot?! Hihi.