Samurajs, kurš pārdeva savu zobenu, lai dziedinātu slimo tēvu. Savukārt, lai saglabātu savu godu, staigāja ar kokā tēstu zobena imitāciju. Kad "nesmukums" nāca gaismā, samurajam nācās izdarīt sepuku. Tagad, pēc ilgiem gadiem, viņa vārds joprojām rotājas starp izcilāko, drosmīgāko un pašaizliedzīgāko samuraju vārdiem. Kāpēc? Jo sepuku šis samurajs paveica ar to, kas tam bija- koka zobenu.

Par Doma kora skolas zēniem un Ave Maria, viņu smalkajām dzidrajām balsīm un gaišo acu skatienu, par bērnību. Un trīsdesmit (+/-) puišeļu sepuku imitāciju uz skatuves.
Visbeidzot Keiša profesionalitāte un atvērtība cilvēkiem, ar to viņš "paņem" ne tikai kamerzāli, mazo zāli, arī lielo zāli. Plusiņš, plusiņš, plusiņš.

Nu labi, labi, nekāds "visbeidzot" & "Keišs", patiesībā- visbeidzot mūsu mīļie , labie vīrieši, viņu psiholoģija un Drednauti- uz visām jūrām.