Viņš raksta tikai par zilām acīm. Tikai par zilām un tām duļķainajām zili pelēkajām. Un tās visas beigu beigās ir meiteņu acis. Ziedonis ir vienāds. Belševica arī raksta par acīm un raksta arī Blaumanis. Viņi visi ir traki uz acīm. Dīvaini, bet viņi nepiemin skaistās, brūnās, tās, kas man patīk visvairāk. Droši vien, lai izpatiktu vairumam, jo duļķaino acu tak ir vairāk. Jā, man derdzas manas duļķainās acis un, kad vēlos kaut ko skaistu, kad vēlos lasīt dzeju, nevēlos lasīt par duļķainām pelēki zilām acīm.
Bet es lasu par duļķainiem un debess ziliem ezeriem. Par aizaugušiem un purvainiem ezeriem, un par aukstiem klinšainiem krastiem.
Par tiem klinšainajiem krastiem, kas iegrožo mūžam plūstošo duļķaino ūdeni, par krastiem, kurus neizskalos, nokuriem neaizbēgs. Ja zudīs, tad izžūs turpat uz vietas. par tiem ezeriem, kuros nevis iebridīs, bet iekritīs. Par ezeriem, kuros gulbji dzīvo un pīles.

Man nav nekā, nekad patiesībā nav bijis, tikai tāda maza nožēlojama mirāža- klapītes uz acīm. Prom, es bēgšu prom.