Izgāju ar Cālīti pastaigāties, aizgājām nopirkt šokolādi- lai dzīve bik saldāka...
Atpakaļ nākot, apstājāmies zem liepas..skatos, kā šamais tur dumojas, te pēkšņi tieši manā acu priekšā krīt spalva..maza un balta. Tā kā ir pilnīgs bezvējš, tā krīt lēnām- slīdot no vienas malas uz otru..domāju, atkal kāds nekrietnais balodis virs galvas; paskatos- nē, nekā nav!!! Mjā, un nākamajā momentā esmu jau aizdomājusies par baltiem eņģeļiem un baltiem gulbjiem. Beidzot spalva sasniegusi zemes līmeni un..Cālīc to apēd..damn!!! common!!!
Tas droši vien bija kāds galīgi mazs un kritis eņģelis..shit happens