Tu tā dari?
Kad es rakstu par vēju un pērkonu, es rakstu par vēju un pērkonu, jo nemāku rakstīt starp rindām tā, lai saprot tikai mērķauditorija un neviens cits, jo vienmēr atradīsies kāds attapīgāks prāts.
Kaut gan... Laikam māku, bet reti to daru.

es pēc kāda laika sapratu, ka tas, kuram to vajadzēja saprast, palaiž to gar ausīm. bet es turpinu :]

Nu vo, tur tā problēma:)
Kad sajūtu daudz, tad enīvei gribās, lai vismaz mājas mincis to zin. Google Talk un Skype ir mani mājas minči, kuri māk neuzkrītoši pastāstīt arī citiem.
Tu uzprasies - tagad lasīšu tavu cibu ļoti uzmanīgi, ķerot slēpto kontekstu ārā :DDD Ne jau jo man ir incanti, ko tu slēp, bet tāpēc, ka vienmēr ir incanti atrast jebko.

tur parasti ir tas, par ko nezina neviens (izņemot mērķauditoriju) vai nevar pieķert saistību starp x un y, tāpēc neatradīsi to, kas ir domāts viņiem :]

Mērķis nav atrast, mērķis ir meklēt :) bet nu nesasprindzies, neko daudz es nemeklēšu. Vienīgais ka būs kā tai indiešu stāstā, kur krišna teica nedomāt par zaļo pērtiķi meditācijas laikā un neviens nevarēja tikt vaļā no domām par zaļo pērtiķi, jo labāk krišna neko nebūtu teicis, tad nebūtu arī to domu. Nu, tu saprati, ja?:)

Jā, kad es vienreiz pateicu "ai, nedomā par to" un atbildēja "nedomā par baltu lāci" ;]

Laikam dzirdēja šo stāstu vienā no viņa versijām:)
Man kādreiz bija lieliks skolotājs, viņš ir Satja-Sai Babas piekritējs, bet tas viņa vērtību tikai paaugstina. Viņš stāstīja šo stāstu.

Veiksmīgi gan. Ģimnāzijā gan tādu skolotaju nav, tie parasti pārvācas uz augstkolām, kursiem u.c. iestādēm

Jo viņiem acīmredzami nav tādas aizrautības stāstīt par to tiem, kurus tas neinteresē

Runa jau nav par skolu. Tas bija cilvēks, kurš deva smadzeņu masas pieaugumu un dažreiz pat aizvietoja vecākus. Nja. Īsts sensejs, ar skarbām stundām un tā.

Tik un tā manā dzīvē un tajā, ko esmu lasījusi, tādu cilvēku ir par maz šodienai

Tomēr domāju, ka tev nav taisnība. Katram ir tādi cilvēki. Cita lieta, ka viņu īsto vērtību saproti tad, kad viņi pamet tavu dzīvi.