Atbraucu, cenšos apkopot iespaidus.
Braucu projām, pa ātro piekabinot "Chicago" breloku pie atslēgām, uzvilku to, kas pirmais gadījās pa rokai un bija +- harmonisks kopējam izskatam, iespraudu ausīs atskaņotāju un kāpu autobusā. Tīrs, gaišs, smuki. Kādu laiku pēc autostacijas sāka līt - taifūna paliekas.
Grauzu Pringles, uzdzēru sulu un piepeši sapratu, cik urbanizējies esmu. Tas britišķais triphops ausīs nemaz neder pie tiem mitrajiem, mūžīgi pilošajiem mežiem, pie šī ceļa, kur par civilizāciju liecina tikai kvalitatīvs asfalts un garām braucoši auto. Kad pabrauc garām, viss atkal kļūst pilnīgi pirmatnējs - kalni, mešs, strauti un upes.
Centos iemigt, bet sanāca tā nosnausties, kad itkā neguli, bet kad pamosties, tad saproti, ka tomēr esi gulējis. Galīgi nevarēju saprast kad tas miegs sākās un cik ilgi turpinājās.
Atbraucu galapunktā - līst kā no spaiņa, aiz lietus sienas pat nevar manīt stāvās kalnu nogāzes, kuras šai pilsētā ir it visur, veidojot to neatkārtojamo absolūtās izolācijas sajūtu. Jā, tur tiešām tā ir - apvārsnis tai pilsētā neeksistē, jo lai kur tu paskatītos, redzēsi tikai stāvu klinti, kas ar asmeni urbjas debesīs tepat salīdzinoši netālu - vēl kādus 700 metrus augstumā. Koki tuvak virsotnei jau liekas tādi zaļi sērkociņi, pašas virsotnes ir viena klints, kalnos tie vizuālie attālumi galīgi nav adekvāti.
Pati pilsēta varētu būt 400 m augstu virs jūras līmeņa.
Biju sievas mājās. Apkārt stāv viņas, mūsu mantas, tie jocīgie svečturi un plīša krokodili. Mūsu māju atribūti, kas nekad vairs nebūs mūsu. Arī viņas bildes ar melnu lentiņu virsū. Skumji.
Bet ātri izslēdzos turpat krēslā, pamodos tikai pāri pusdienlaikam ar labu garīgo.
Vakarā braucām 40 km uz austrumu pusi - tur atklāta jūra un vispār viens zemes paradīzes gabals. Nē, to nevar aprakstīt vārdos, tas, tiešām, IR jāredz. Tās kalnu virsotnes, kuras viena aiz otras, visas kā viena piramidālas, aiziet zilā tālumā līdz bezgalībai. Tās milzīgās, sniegbaltās klintis ar samtainu lapukoku apģērbu dažviet. Tā kalnu upe, kurai oriģinālnosaukums itkā esot bijis Tetuhe, kura beigās paplašinās līdz daugavas izmēriem, vairs nav tik traka un mutuļojoša, ietek jūrā. Jūra, ar okeāna viļņiem, tā teorētiski, ja paskatās, otrajā krastā ir Hokkaido sala. :)
Es stāvēju uz trīsstūraina ūdenszāļu blāķa, priekšā bija bezgalīga, tumšzila jūra, pa kreisi - kalnu upe, aizmugurē - kristāldzidrs ezers, kurš apmeties starp samtainiem kalniem, aiz upes riet saule, norietot bezgalīgajā kalnu virsotņu mežā. Jo tālāk, jo zilganāka virsotne, līdz pazūd pavisam. Tas viss šņāc un dārd un tai pašā laikā ir pilnīgs miers.
Tai dārdoņā pa krasta līniju skraidīja putniņš, ķerdams ārā no smiltīm sīkos vēžveidīgos, kurus viļņi izmet ārā. Dažreiz vilnis aprija putniņu, bet viņš vienkārši un veikli slīdēja pa ūdens virsu, noslīdēdams līdz ar vilni līdz smiltīm atkaļ, un atkal knābāja.
Vakarā bija lieliskas vakariņas telpā, jo ārpusē kukaiņi nedeva mieru, ar tomātiem vietējā gaumē, visādiem gaļas uz dārzeņu ēdieniem, arī ar aveņu uzlējumu, kurš reibināja momentā, bet bija gana jauks pēc garšas.
Nākamajā dienā aizbraucām līdz Rudnaja Pristaņ pilsētai. Viņa atrodas pasaules piesārņotāko vietu desmitniekā, Černobiļa, starp citu, tai sarakstā arī ir. Skatoties no malas ir tiešām grūti noticēt, ka tādā paradīzes nostūrī var būt kaut kas tāds. Vienīgais, kas liecina par kādu jocīgumu - milzīgi dzelteni pleķi uz kalniem, kur viss dzīvais ir nomiris, jo nāca kaukādi dūmi. Pašā pilsētā nekas īpašs nav, bet koki ir noplukuši un gandrīz bez lapām (rudens vēl nav sācies, nē), zāle pašķidra un sausa. Vispār iespaids ļoti drūms - celtnes ar melniem plankumiem, drūmi cilvēki ar alkohola pudelēm rokās. Uz kokiem dažviet ir jocīgi brūngandzelteni plankumi.
Īpaši smagu iespaidu atstāja salauztas šūpoles, uz kurām centās šūpoties mazs puika, uzreiz aiz tām varēja redzēt nāvējošos otstojņikus un tālāk kalnu sienu... Es nezinu cik tur tas viss ir radioaktīvs, cerams, ka neko daudz nedabūju, jo pa zemi nestaigāju, visu laiku biju mašīnā iekšā.

Jā, mašīnā vēl saglabājusies tā smarža, kāda bija, kad sieva ar viņu brauca. Kļuvu domīgs...

Atpakaļ braucu no tās (citas) pilsētas autoostas, uz ielas bija krietni vēsāks laiks, nekā vladivostokā - tikai 12 celsija grādi vakarā, tāpēc biju vējjakā. Braucot cauri pilsētai redzēju ļaužu pilnu stadionu un salūtus gaisā. Cilvēkiem sejās bija prieks. Pilsēta svinēja manu prombraukšanu? :) Es vēl atgiezīšos, cerams.

Atpakaļceļā bija pustukšs autobuss, sapņoju par ko skaistu, centos gulēt, nekas nesanāca, bet nu snauduļošana jau bija. Vladivostoka satika ar pamanāmi augstu civilizētības līmeni (viss ir relatīvs, jā), skaidrām debesīm, brūnu smoga mākoni virs pilsētas un dažendažādiem cilvēkiem.

Galvā, šķiet, kārtība. Tas brauciens bija vajadzīgs. Divas diennaktis praktiski bez interneta un jebkādiem sakariem ar ārpasauli, tikai daba un divi tuvi, gudri un pieredzējuši cilvēki blakus. Esmu mierīgs un gatavs turpmākajai dzīvei un jauniem pirmsākumiem, apātija ir pazudusi.