Šonakt pūš un līst, laternām ir zilgani un dzeltenīgi kroņi apkārt, koki šalc un rītrītā uz asfalta būs zaļgandzeltenas lapas. Tā pilsēta eksistē, bet citā visumā, citur. Šonakt ir šī pilsēta - klusa, mierīga un gudra. Nevar dzirdēt ne mašīnas, ne suņus, ne pat lidmašīnas ar cikādēm. Tikai vējš. Ja labi-labi ieklausās, ar skatienu sasniedzamā attālumā dobji krāc jūra un jebkurš nakts tikšķis dzīvoklī liek sarauties. Tie tikšķi arī ir gana ezotēriski, bet par tiem kādu citu reizi.
Dažreiz man šķiet, ka naktī ir tā pilsēta, viņi visi sajūk prātā, viņi skrien, bļauj, viņi brauc pālī, viņi lauž un rīko drāmas. No rīta es paskatos pa logu, gaidīdams haosu, ko sarīkojuši nakts trakie, bet ir pilnīga kārtība, cik tas vārds var attiekties pret šo pilsētu, nekas nav mainījies. Uz ielām nav gumijas švīku, izmestie atkritumi ir pazuduši un pat zāle, kurā vakar vārtījās divi, nav samīcīta.

Kad es pirmoreiz biju Japāņu jūras krastā, atradu daudz molusku vāciņu, kuriem bija akurāts caurums vidū. Kad jautāju kāpēc viņi visi ir caurumaini, kāds pajokoja, ka pa pludmali naktīs staigā vīriņš ar urbi un urbj.