Vakar, ejot gulēt, galvā ienāca vairākas dzejoļu rindas. Smieklīgas un labas. Vēl padomāju pirms iemigt: "še ku veikli dzejojas". Vispār īpašas intereses ap dzejošanu nav, bet ko nu zemapziņa nepastrādā.

Paskatījos pogas bildes un, spriežot pēc bilžu popularitātes, mana labākā fotosesija bija 2005 gada rudenī, oktobra vidū, kad staigāju pa mežu un fotografēju ugunskļavas, tauriņus uz ziedus. Tālo austrumu rudens vispār ir skaists - siltas, košas krāsas, ļoti mājīgi. Nav domu par to, ka viss iemieg. Pat saules gaisma vairs pelēkbalta, bet tāda kā dzeltenīga.

Un vēl vakar izrenderēju divas identiskas bildes dažādos gadalaikos. Vienā biškiņ nomocījos ar ūdeni, jo iekš Bryce ūdens ir kā dzīvsudrabs - atstaro gandrīz visu, ir īpaši ja saule spīd sejā. Bet nu, novācot ūdenim atstarojošo komponentu nost un pieliekot klāt caurspīdīgumum itkā sanāca normāls.
Ziemas bildē ūdeni sākumā sataisīju par ledu, bet ledus blāķis sniegotās tālēs izskatās jocīgi, tāpēc nācās novākt vispār. Gluži balts ūdens nesanāca.

Šite būs (klik tu enlārdž):

vasara	ziema