Nu jau ir daudz vieglāk. Svētdien biju baznīcā - šeit ir tāda jocīga katoļu draudze - pārsimts cilvēki, bet restaurējuši baznīcu burtiski no pelniem, katrs ziedo katru svētdienu tai lietai kādu summu. Tagad ir smuki.
Daudz korejiešu. Korejieši-katoļi? Man vienmēr tas šķita jocīgi. Apmēram kā itāļu budisti.
Palika vientulība. Īstenībā viņa bija arī līdz šim, bet ar to cilvēku dzīvē bija daudz vieglāk - vienmēr varēja piezvanīt un pajautāt kā klājas. Un nedomāt par to kā un kas, tas nav svarīgi, kad neesi kopā.
Tagad var zvanīt tikai uz Čikāgu.
Trūkst sievietes. Tieši tās būtnes, kuru var samīļot, atnākot mājās un aizmirst uz brīdi par savu skarbumu. Bet tas tā... Japānā šai ziņā noteikti būs trakāk.