Tam bija divas fāzes.
Pirmā: jauneklīga dulluma un citu iemeslu dzīts aizbraucu uz Vladivostoku, kur kopumā nodzīvoju ap trim gadiem.
Otrā: strādādams Izraēlas kantorī, kuram bija kontraktoru kantoris Vladivostokā, tāpēc dažreiz bija jābraukā turpu-šurpu.

un trīs gadus ko tu tur darīji, izņemot ostīji ziemeļvēju?

Profesionālajā ziņā strādāju par labu Motorolai, vispāri bija jauks darbs.
Pati Vladivostoka mani neko daudz nesaistīja, tāpēc brīvajā laikā, ja bija iespēja, izbraucu apkārt: dažreiz pie viena mūka taigā, par kuru jau esmu rakstījis, dažreiz pie draugiem uz Ziemeļkorejas robežas un kur ir satriecoša, neskarta daba.
Neko vairāk tur jau nevarēja iesākt.
Ar laiku tā krievijas pelēkās rītdienas apziņa ņēma virsroku un aizbraucu pie pirmās iespējas. Starp citu, nebija viegli aizbraukt, tāpēc domāju, ka pašiem krieviem ir vēl grūtāk.