Ā, jā, beidzot dabūju savakcinēties.
Nē, vienkārši tas nebija.

Pirmkārt, vakcinē Japānā tikai pēc vecuma grupām un tie, kam kārta vēl nav pienākusi, vakcinēties nevar.
Vakcinēties nevar vienkārši pierakstoties pie ārsta, bet ir jāgaida vēstule ar individuālo vakcinācijas numuru no pilsētas pārvaldes.

Saņemot vēstuli, atkal, nevar vienkārši iet pie ārsta. Ir jāgaida sava kārta reģistrācijai vakcinācijas portālā.
Kad pienāk reģistrācijas diena, ir jāatver portāls, jāsameklē ērtākā vakcinācijas vieta pilsētas robežās un jāpierakstās uz poti.
Un tikai tad, noteiktā dienā un laikā notiks vakcinācija.

Kā jau japāņiem ir ierasts, dzelžaina kārtība un disciplīna ir pārāki par mērķi, tāpēc Japāna pēc vakcinācijas ātruma ir pēdējā vietā attīstīto valstu vidū.

Bet nu, cilvēkiem gadās dažādi un dažviet pierakstus atceļ. Vakcīnas tiek sagatavotas iepriekš, tāpēc rodas dilemma: izmest vakcīnu vai iedot to kādam citam. Normāls, disciplinēts japāņu cilvēks, protams, nedarīs tā, kā to neparedz instrukcija. Bet, tomēr, ne visi ir robotiski, ārsti ir dzirdējuši par Hipokrāta zvērestu (cik zinu, Japānā viņš nav jādod), tāpēc pēc savas iniciatīvas klīnikas veidoja atcelto vakcīnu gaidīšanas sarakstus un tā sistēma lieliski darbojās. Vakcināciajs ātrums izauga līdz vienam miljonam dienā.

Tad kāds valdībā saprata, ka tas taču ir ceļš savakcinēties tiem, kam vēl nav kārta un aizliedza to darīt, spiežot klīnikas neizlietotās vakcīnas izmest.
Man arī ap to laiku bija pieraksts kādā klīnikā uz vakcināciju un viņiem nekas cits neatlika kā piezvanīt un diezgan parupji atteikt pierakstu. Es nezinu kāpēc viņi bija rupji, jo varēja taču normāli paskaidrot kas notiek, bet man skaidroja, ka iemesls nav vispāri nekāds, tā ir tikai atcelšana, slēpjot zvanu no valdības. Par zvanu esamību, starp citu, pēc pāris dienām jau bija zināms pa visu valsti no avīzēm.

Pēc saprotama sašutuma pēc pāris nedēļām aizliegumu atkal pa kluso atcēla.

Tā nu, toreiz vakcinēties nesanāca, tāpēc gaidīju vien savu individuālo numuru. Numurs atnāca, piezvanīju vakcinācijas centram un piereģistrējos uz atcelto vakcīnu. Pēc nedēļas saņēmu zvanu un pēc pusstundas biju ar pfīzeri rokā.

Vakcinācijas centrus organizē militārie, tāpēc viss ir efektīvi, ātri un bez liekas mūļāšanās. Izkāpjot no lifta mani uzreiz ielika rindā, kurā medmāsa nomērīja temperatūru, ielika rokā numuru un vajadzīgos papīrus. Rinda kustējās ātri un jau pēc pāris minūtēm sēdēju ārsta priekšā, kurš skaidroja kādi vakcīnai ir efekti. Kad visam piekritu, cits kungs aizveda līdz palielai istabai, kur vienlaicīgi varēja špricēties kādi astoņi cilvēki un pēc minūtes jau biju uzgaidāmajā telpā, nogaidot normatīvās 15 minūtes. Katram uz krūts tika uzlīmēts lipīgā papīra gabals ar beigu laiku un kad laiks pienāca, kāda kundze pienāca, noplēsa nost papīru un biju brīvs.