Kādas piecpadsmit minūtes mierīgā gaitā no mājām ir lielceļš, bet ceļa malā tāda kā koku birzs ar torii vārtiem un akmens kāpnēm uz iekšu. Vienmēr gribējās un beidzot aizgāju paskatīties kas tur iekšā īsti ir.

Tā birzs izrādījās daudz lielāka nekā izskatījās no ārpuses. Iekšā ir paliels templis ar vairākām tempļa ēkām, kur tirgo amuletus un arī omikoši mājiņa.
Mazliet nomalē arī šaura taka izklāta ar sūnām apaugušiem plakaniem akmeņiem. Izgāju pa taku, tā aizveda mani līdz mazam Inari templītim ar akmens lapsām abās pusēs. Tempļa pakājē ir saliktas visādu izmēru un stilu porcelāna lapsas, tāpēc izskatījās vairāk pēc svētceļnieku galapunkta, nevis vienkārša tempļa. Zālē atradu arī paskaidrojuma plāksni: kara laikā, kad Tokiju nodedzināja ar napalmu, visas mājas apkārt nodega, tāpēc vietējie savāca tikai porcelāna lapsas no māju paliekām un atnesa uz šejieni.
Pār kokiem jau sāka nolaisties krēsla, lielceļa skaņu īsti nevarēja dzirdēt, bet pustumsā baltais lapsu porcelāns spīdēja gandrīz vai nedabiski. Tāda padrūma gaisotne.
Jau ejot atpakaļ uz takas pamanīju guļam diezgan pamatīgu bīfsteiku. Pieliecos paskatīties un sabijos, jo bīfsteiks ar sulīgu pļeck skaņu paleca malā. Krupji. Ļoti lieli. Templī viņu ir tikpat daudz, cik ir porcelāna lapsu.