Šugā faiv
 
6.-Okt-2020 10:41 am
Par deviņdesmitajiem un astoņdesmito beigām Daugavpilī runājot, man šķiet, ka daudzi jau ir aizmirsuši to unikālo gaisotni.
Pat tā laika vecumā manī tas raisīja aizdomas par pasaules mazāk kā perfekto dabu.

Netālu no mājām bija laukums, šķiet, pat ar kādu revolūcijai vai partijai veltītu nosaukumu, kas, būtībā, bija pašķidrs parks ar palielu asfalta placi vidū un soliņiem apkārt. Bieži vien ar tēti gājām sēdēt uz viena no soliņiem un barot baložus, kuru tur bija tik daudz, ka mudžēja vien. Uz citiem soliņiem parasti sēdēja vai nu vecas tantiņas, vai nu alkāni ar lielām, sapampušām, sarkanām sejām. Alkāni standartīgi oda pēc padomju odekolona, kura iztukšotās pudelītes mētājās turpat blakus, miskastē. Vispāri, manuprāt, to laiku miskastes smakai noteikti bija "Saša" odekolona nianse.

Pāri ceļam bija vēl viens parks ar nelielu ezeru vidū. Man ļoti patika staigāt gar niedrēm ap to ezeru, jo dažreiz niedrēs varēja atrast beigta mājdzīvnieka atliekas, dažreiz grūti identificējamus ķīmiskās industrijas objektus. Ar laiku ezeriņš kļuva tik piesārņots, ka pat niedres tur vairs neauga, par zivīm nemaz nerunājot. Blakus ezeriņam bija neliels meža pleķītis ar kārtējo sociālreālisma mākslasdarbu vienkārši mežmalā. Augstākminētā plača vecmāmiņas bieži stāstīja, lai mēs, bērni, uz to mežu neejam, jo tur esot bijuši gadījumi, kad kāds tika piesiets pie koka un sagriezts gabalos vēl dzīvs. Starp citu, vienreiz ezera ūdenī redzēju nogrieztu cilvēka roku, par ko steidzīgi paziņoju plača tantiņām.

Daugavpils centrāltirgus, bija, manuprāt, tā laika apoteoze. Tā neatkārtojamā smēķu, sapuvušu dārzeņu un odekolona smaka bija jūtama jau tramvajā piebraucot. Pie nedaudz dubļainās tirgus ieejas sagaidīja beļašu un semačku tantiņu armija, kurai sekoja vīnogu azerbaidžāņi. Tiesa, neatceros vai tantiņas bija vēlā laika fenomens vai tomēr nē. Ejot pa tirgu bieži vien izveidojās sekotāju pulks, parasti jau austākminēto alkānu bērnu sastāvā, kuri diedelēja kapeikas un kāvās savā starpā, bieži vien ar savstarpējiem konfliktiem aizraujoties aizmirsa par sekošanas iemeslu. Ieejot dārzeņu paviljonā varēja saņemt "kakaja krasivaja gjevočka" komplimentu no skābēto kāpostu kundzēm, bet sekundārās tirgus izejas vienkārši nebija lietojamas, jo noteikti kāds piesējās ar "dai rubļ".

Tirgus ārpusē bija vairāki nelieli veikali, kur varēja nopirkt plombīru mīkstā, saņurcītā tūbiņā ar caurumiem. Maksāja, šķiet, sākumā trīs kapeikas, tad astoņas, tad sešpadsmit... Atceros, jo bieži saņēmu kapeikas "saldējumam" no radiniekiem, un tā summa vienmēr bija fiksēta, bet piesieta saldējuma cenai.

Ja nu kādam rodās nostaļģija pēc plombīra, atcerieties to saņurcīto, caurumaino tūbiņu, "Saša" odekolona smaku, universāli putekļainās ielas un "dai rubļ" džekus. Nostaļģiju noņem kā ar labākajām zālēm.
Comments 
6.-Okt-2020 11:32 pm
To karstās maizes māju beigās tak nojauca. Žēluma gals, jo nu māja ar stāstu bija.
7.-Okt-2020 12:13 am
Anonymous
nē, žēluma gals bija RRR augstceltne ;'\

tā mājele, nezinu vai bija ar vēl kādu stāstu bez karstās maizes stāsta, saki tur bijis nacistu štābs vai kāds dzejnieks piedzimis vai nomiris vai kas tāds?

vēl prikoļna, ka labu brīdi divtūkstošo sākumā (? laikam), kamēr tā stāvēja nenojaukta bet visa tāda in disrepair, uz tās karājās reklāma PHILIPS VEIDOSIM DZĪVI LABĀKU, man šķiet ka bilde ar šo skatu ir iekš miljons.com vai kādā tamlīdzīgā vietā saglabājusies

bet tas stūris turpina pievilkt un ģenerēt skaistumu, blakus tajā šaurā stūra zālienā mēdz vāļāties hardcore bomži (kuri smaržo ņitočto pēc odekolona) un fonā uz brandmūra karājas ātro kredītu lohatronu baneris NAUDA TU SĀC MAN PATIKT, es ļoti ceru ka kāds fotomākslinieks šo kombināciju paspēs iemūžināt

un pretējā stūra māja ar zaudētavu pirmajā un tukšumu un pelējumu visos pārējos stāvos

savukārt uz tirgus stūra mājas jumta kores pirms pārs dienām dienas vidū bija novērojams pastaigājamies rigarooftops vai kāds cits pašnāvnieks rūferis
7.-Okt-2020 04:47 am
Matīsa/Brīvības stūris, man izraisa gandrīz vai asaras. Tur ir pilns ar skaistām ēkām, kuras būtu kā mazkūciņas ja būtu restaurētas un koptas, bet viss tādā pusgraustu stāvoklī. It īpaši žēl to nelielo, bet smuko māju, kura ir blakus Laimas kombinātam, ar leduslāci, izksatās pēc spoku mājas un ar "pārdod" plakātu vēl pirms pāris gadiem.
12.-Okt-2020 10:07 pm
Anonymous
hmm, kura ir ar leduslāci?
ir šitāda ziņa:
https://a4d.lv/projekti/veikals-gemoss-brivibas-iela/
šobrīd tur jau ir pagaidu gemoss kopš pērnā gala.
divstāvu koka māja uz stūra (109) gan ir gandrīz tukša. nav pamesta, bet tikai neliela daļa telpu tiek izmantota. nezinu, vai ir kādi plāni.
110 ir tikko atjaunota fasāde.
100 iet uz galu rekonstrukcija.
laroka stāv tukša, zilais dimants laikam joprojām dzīvs.
87 un 89 ir pilnībā tukšas, izskatās ka ir vienam īpašniekam ar 91 un to tukšo vietu pirms 87. 91 sētas ēka ir rekonstruēta (varbūt fasādes arī), izskatās ka tur varētu būt plāni 87 un 89 vai nu rekonstruēt vai nonest un būvēt kaut ko lielu kaut kad.
93 sētā tās divas pusnodegušās pusnopuvušās koka mājas, tur kaut kas beidzot sāk notikt, mazāko jau nojauca un ceļ vietā kopiju no gāzbetona (kopiju no gāzbetona, jo tur nekas vairs nebija glābjams, bet celt vietā kaut ko citu īpašniekam nav resursu), ar lielāko iespējams notiks līdzīgi.
miera 2 iet uz beigām rekonstrukcija.
miera 6 ir uzcelta jauna aveņkrāsas māja, tīri neko.
tā ka nav tur viss tik slikti.
brīvības 88 gan žēl. cerams, ka tur turpmākos 20..30 gadus nebūs līdzīgi kā līdzšinējos 20..30 gadus ar marijas 6 vai vīlandes 11.
This page was loaded Dec 23. 2024, 5:48 pm GMT.