Kā jau kaut kur rakstīju, laiku bērnībā, jeb agros tīņos, kādu laiku nodzīvoju Baltkrievijā.

Tā bija gana jocīga vieta.

Baltkrievu valodu sākumā nesapratu un ļoti baidījos, ka to kāds pamanīs, bet ar poļu un krievu valodas zināšanām pēc pusgada jau lasīju grāmatas. Starp citu, baltkrieviem ir daži lieliski rakstnieki, kurus silti iesaku izlasīt. Vismaz man agros tīņa gados likās ļoti labi.

Katru pavasari skola mūs sūtīja stādīt ziedus. Ne jau dobē, bet pie karavīra pieminekļa. Vispāri, baltkrievu ideoloģiskā audzināšana bija bipolāra, riņķodama ap "lielo tēvijas karu" un baltkrievu nacionālismu. Dažreiz uz mūzikas stundām skolotāja atnesa atskaņotāju, kur spēlēja nu jau samērā mūsdienīgas krievu karavīru dziesmas. Vēstures stundās, toties, visi mācījās par to, ka Baltkrievi esot rietumu civilizācija. Starp citu, pēc kara tur tiešām nekas nebija darīts un purvos varēja atrast gan neuzsprāgušus lādiņus, gan tanku un lielgabalu čaulas, gan cilvēku kaulus un ķiveres, lielā daudzumā. Interesantā kārtā, visas krievu ķiveres bija novāktas, palika tikai vāciešu modeļi. Domāju, ka tas tā ir arī joprojām, bet noteikti visam virsū ir augsne un kailām acīm to vairs redzēt nevarēs.

Apkārtnē daudzi runāja krieviski un bija arī latgaļi, bet bija spēcīga baltkrievu valodas uzpiešana. Vēlāk, ar viņu esošā diktatora nākšanu pie varas, sākās tāda pati krievu valodas uzspiešana, kā jauks papildildinājums bipolārajai ideoloģiskajai izglītībai, jeb smadzeņu skalošanai.

Kad sākās vasaras brīvlaiks, tad katru darbadienu bija jāņem kaple un jāiet ravēt kolhoza cukurbietes. Katram bija dotas pāris dobes, bet tik garas, ka otru galu nevarēja redzēt, un uzdevums tās izravēt līdz jūlija galam.
Toties, kad sākās mācību gads, vismaz vienu nedēļu visi skolēni pavadīja lasot kolhoza linus un kartupeļus. Man, kā pilsētā izaugušam puikam, tā bija eksotiska, bet tomēr elle. Bet vismaz par to tīri labi maksāja un būdams skolēns, turklāt ne tajā turīgākajā ģimenē, es varēju atļauties diezgan daudz.

Laikam par to jau rakstīju agrāk, bet skolā pieņēma arī pionieros (laikam jāatgādina, ka tas bija deviņdesmitajos gados) un tas bija viens svinīgs brīdis. Tāds kā pieaugšanas testaments. Bet tur bija viena problēma: lai kļūtu par pionieri, bija jāsaka pioniera zvērests. Man negribējās nevienam dot nekādus zvērestus, turklāt obligātā kārtībā, tāpēc atteicos to darīt. Pionieru pārvaldes skolotāja mani paņēma aiz krekla un izmeta no klases ārā.

Vispāri, es tur galīgi neiederējos, tāpēc skolā mani bieži piekāva, skolotāji tam nepretojās un bieži ņirgājās paši. Vienreiz izsauca uz direktora kabinetu, kur es dabūju diezgan skaidru lekciju par to, ka ja sitīšu pretī, tad dabūšu iestāties milicijas uzskaitē, kas tā laika bērnu pasaulē bija apmēram tāpat kā kriminālsodāmība pieaugušajiem. Publiski gan visi teica, ka nu Baltkrievijā cilvēki ir tik labi, nu tik labi, kur nu labāki. Tiesa, dažiem cilvēkiem tiešām nebija ne vainas, tāpēc, slēpjoties no piekāvējiem, praktiski visu brīvo laiku pavadīju vai nu bibliotēkā lasot grāmatas, vai nu laivojot pa ezeru. Tagad tā bibliotēka esot likvidēta un pārvērsta par parastu, bet palielu, dzīvojamo māju. Redzot cik reti vietējie uz turieni nāca, retrospektīvā man šķiet, ka tās bilbiotēkas galvenais pastāvēšanas iemesls bija sniegt patvērumu.

Tāpēc tagad, kad baltkrieviem ir reāli podi, man ir diezgan pretrunīgas domas par to visu. No vienas puses, nekur nav pazudusi apvainošanās pret tiem nu tik labajiem, tik labajiem cilvēkiem. No citas puses, tīri cilvēciski, jūtu viņiem līdzi.