Vakar nopirku papīru kaligrāfijai. Pirms rakstīšanas padomāju ka ir jāpaēd, tad miesa būs mierīgāka un dvēselei būs vieglāk izpausties. Kļūdījos. Jau kādu laiku ēdu pārsvarā tikai japāņu ēdienus, bet vakar izdomāju noprikt cīsiņus. Nē, nu, cīsiņi bija ok, bet tā bija pirmā reize kad es sapratu kāpēc indieši neēd gaļu un kāpēc to pašu nedara budistu lielākums. Gaļai laikam nav ne vainas, bet, pirmkārt, nedrīkst ēst pirms nodarbībām, otrkārt, gaļai nav ne vainas, bet katrs noteikts ēdiens maina miesu tā, ka dvēsele darbojas savādāk.

Rezultātā es sabojāju papīra kalnu, ko izķēzīju ar prāvu tušas daudzumu.

Gaļa neder (ken, sjõ, aiki, un tt.)-do nodarbībām.

Sanāca tikai pāris labas lapas, bet arī tās tādas kā brutālas.
Bija nenormāla gara plūsma, galds sakarsa zem papīra, bet... Kas ir spēks, ja tam nav pielietojuma? Negāja tā, kā gribējās.