| Ja kāds jums saka ka Japānā ir tīrs, jo, redz, šeit visu ātri novāc, tad neticiet nevienam vārdam. Visu savu desmit gadu laikā es neesmu redzējis nevienu sētnieku. Nevienu. Pilnīgi. Neesmu pārliecināts ka viņi eksistē. Sētnieku lomu pilda lietusgāzes un taifūni. Ja iela ir netīra, tad lietus to nomazgā. Ja pa ielu kas mētājas, tad vējš to aizpūš projām, uz okeānu, uz lielo atkritumu plankumu. Parkus gan novāc pašvaldība un tos cilvēkus dažreiz var redzēt. Arī privātās teritorijas māju priekšā ir to māju iemītnieku atbildība. Bet tādu pirmā septembra atmiņu kā Latvijā, kad tu svaigā uzvalciņā un prievītē, mazliet miegains un īgns soļo pa vēsajām ielām un sētnieki apkārt slauka pirmās apbirušās lapas, tādu atmiņu šeit nevienam nav. Var būt tāpēc, ka skola sākas no pirmā aprīļa. |
Atkritumu šķirošana ir japāņu lepnums, bet, taisnību sakot, nekas tur liels nav. Atkritumu veidi ir atkarīgi no rajona. Piemēram, manā rajonā visi atkritumu iet kopā vienā maisā, izņemot dzelžus, stiklus un taml., jo tiem ir atsevišķa diena. Atseišķi iet arī pudeles, kur jāsadala stikla pudeles atsevišķi no plastikādta pudelēm un vēl skārda bundžas, arī atsevišķi. Kad dzīvoju Kavasāķos, tur bija jāatdala papīrs no plastikāta.
Izmešana arī ir dažāda. Piemēram, tagad man ir noteikta diena, parasti trīsreiz nedēļā, kad ir jānoliek atkritumi vienkārši ceļmalā. Čomi ar zilo kravas auto atbrauks un paņems. Agrāk, kad dzīvoju lielā mājā, ēkā bija atkritumu istaba, uz kurieni tos varēja izmest jebkurā laikā. Bieži vien tur varēja atrast pilnīgi lietojamas mantas, kuras kaimiņiem nebija vajadzīgas.