| Stāvēju parkā uz tiltiņa, pētīju pīlītes dīķī. Pienāca mīlīgs večuku pāris un sāka barot pīlītes ar baltmaizi. Iedeva mazliet arī man. Pilnīga idille: pavasarīga saulaina diena, pīlītes, ziedi, maize, smaidīgi večuki. Pēkšņi no brikšņiem atskanēja balss: "no fīd! no fīd! nedod pīlēm maizi! nedod!". Pieskrien kā Teksasas reindžers ģērbies penzonārs platmalē un sāk klaigāt ka, redz, atnākuši, baro te pīles un baložus. Mīlīgie večuki maizi paslēpa, bet reindžeris vien nelikās mierā: skraidīja pa apli apkārt un bļaustījās par to, ka, redz, kur nu mēs tādi neģēļi salasījāmies, barojam pīles un baložus. Un ja nu zivis to apēd? Mīlīgo večuku pāra vectētiņš, neteikdams ne vārda, apgriezās, paskatījās reindžerim acīs un niknā, jakudzas cienīgā rūcienā aicināja likties mierā. Rendžers uz desmit sekundēm, ja ne vairāk, sastinga, sastinga arī gaiss apkārt. Pēc desmit sekundēm reindžera pēdas zibēja vien. Bet, pretekllis tāds, no dīķa otrā krasta vēl uzbļāva, ka kauna mums neesot. |