Japāna mainās. Ja pirms desmit gadiem diezgan centīgi slēpu savas domas par to, ka, redzi, jāstrādā ir rezultāta pēc, nevis lai visi redz to centību, bet tagad tās idejas ir īstais meinstrīms.

Visur esošie 7/11 konbinī, tie Japānas brīnumnarveseni, kur var izmest miskasti, nopirkt vārītus rīsus divos naktī, aiziet uz mazmājiņu un izņemt naudu bankomātā, tie 7/11 jau labu laiku nestrādā cauru diennakti. Cauru diennakti nestrādā tāpēc, ka frančīzu īpašniekiem neizdodas atrast cilvēkus, kuri gribēs par to samaksu visu nakti klanīties un teikt "iraššaimasē" katram pidzāmā tērptam hikikomorī. Tie vienalga atnāk tikai izlasīt pornomangu no plaukta un dodas projām. Tiešām nav: stripri pietrūkst darbinieku, gandrīs visās industrijās.

Japānas ekonomika lēnām, bet tomēr aug, bet cilvēku kļūst aizvien mazāk un tie cilvēki ir egoistiskāki nekā iepriekš: domā vien par savu sirdsmieru un komfortu, tai vietā, lai iedzītu sevi kapā kaišjai par labu.

Cilvēku ir mazāk un uz tā fona ir uzlabojies arī serviss: piemēram, taksometru izsaucot, agrāk bija jārunā ar īstu padomju birokrātu, kurš tikai to vien zināja, kā nočīkstēt, ka "es nezinu ko jums darīt, dāmīt, nu ejiet kājām, mums nav mašīnu lai ieliktu jūsu divus čemodānus", tagad uzreiz atpazīst klientu pēc tālruņa numura un pat paredz kas ir vajadzīgs. Par samaksu, jo, kā teicu iepriekš, pa lēto īsti neviens strādāt negrib.

Un tā, man beidzot šķiet, ka pārmaiņas ir tepat uz sliekšņa: 7/11 ir krīzē un likvidē frančīzes, veco, kvadrātaino taksometru firmas grib lietot tikai retais, lielās, vecās firmas sarūk korupcijas skandālos un no Japan Co. sāk veidoties kaut kas jauns. Īsti nezinu kas tieši, bet tas jaunais ir noteikti draudzīgāks pret cilvēku kā indivīdu, nevis kā lopu baru.