Ir kaut kā vispārpieņemts, ka Japāna ir tāda veģetāra zeme, kur vilki un tīģeri nedzīvo, bet briesmīgākais dzīvnieks mežā ir melnais lācis, kurš pēc izmēra ir mazāks par vidusmēra suni. Labi, Hokkaido dzīvo brūnie lāči, bet tie neskaitās.
Savukārt, kukaiņi un citi mazie kustoņi paliek nepamanīti.
Es domāju, ka daudziem būtu interesanti uzzināt to, ka, piemēram, Honšū salā ir stabila redbeku populācija, kas ir bīstami austrālijas zirnekļi. Pa mežu staigājot jāuzmanās no sauszemes dēlēm. Jā, tieši tā - dēles sēž uz kokiem un ķeras klāt visiem kas iet garām. Viss pārējais kā viņu zemūdens radiniekiem. Vēl būtu vērtīgi uzzināt, ka, piemēram, tie matainie zirnekļi plaukstas lielumā ir pavisam nekaitīgi. Toties, divdesmit centimetru gari simtkāji ir ārkārtīgi agresīvi un ja iekož un jā, viņi kož, tad tas ir labs iemesls braukt uz slimnīcu.
Vēl, uz salas dzīvo tauriņi ar pušķīti pakaļā un no tā pušķīša pa gaisu lido matiņi. Ja tas matiņš tiek acī, tad ir lieli podi un atkal -- sveika, slimnīca. Reizi dažos gados tie tauriņi savairojas pilnīgi necilvēcīgos daudzumos un ja lidojošā veidā to bīstamība ir visai nosacīta, tad kāpuru veidā tam uzkāpjot ar basu kāju ir diezgan sāpīgi, turklāt ilgāku laiku.
Tad ir vēl tā saucamie elektriskie kukaiņi, kuri uzsmidzina uz ādas indi un tad atkal sveika, slimnīca, sauszemes planārijas, kuras nav bīstamas, bet vienkārši pusmetru garš tārps diez ko omulīgi neizskatās, māņskorpioni, kuri var sagādāt traumu ar savu izskatu vien un neskaitāmi čūsku veidi.
Par piecus centimetrus gariem, matainiem prusakiem un cikādēm kuru dēļ ne viens vien cilvēks ir palicis kurls varētu nestāstīt, jo tas ir tāds diezgan standartīgs dienvidu zemju komplekts bez kura iztikt nevar.
Laipni lūgti uzlecošās saules zemē!